Mēs velkamies kā bruņurupuči jeb kāpēc politikas vārdā upurējam vairākuma tiesības uz izglītību?
Ir brīži, kad birokrātiskā demagoģija vienkārši "uzvelk", un mēs vairs nevaram atļauties klusēt, redzot, kā tiek grauta Latvijas izglītības sistēma. Mēs bieži runājam par bērnu interesēm, bet realitātē rīkojamies kā bruņurupuči, kas lēnām velkas nopakaļ pasaulei, ieviešot reformas, no kurām citas valstis jau sen ir atteikušās. Ir pienācis laiks skaļi pateikt nepopulāru patiesību: cenšoties izpatikt visiem, mēs riskējam sagraut izglītības kvalitāti vairākumam. Pieņemot grozījumus Izglītības likumā par kvantitatīviem kritērijiem privātām skolām tai skaitā tālmācības, tiek sagrauta 18000 vecāku uzticamība izglītības nozarei, jo izglītības ieguve šajās skolās nav tikai iegriba, tā lielākā vairākuma gadījumos ir nepieciešamība, nepieciešamība pēc individuālas pieejas, pēc specifiska atbalsta personāla, dažubrīd pēc cilvēcības kopienā, kurā sapulcējušies līdzīgi domājošie, kuru prioritāte ir labākā izglītība viņu bērniem.
Iekļaujošā izglītība: Vai vienas klases visu bērnu tiesības ir mazsvarīgākas par viena indivīda vajadzībām?
Mēs aklā fanātismā cenšamies ieviest iekļaujošo izglītību tādā formā, kādu Zviedrija un Somija ieviesa pirms 10–15 gadiem, taču šīs valstis tagad sper soļus atpakaļ, jo ir sapratušas savu kļūdu. Šī brīža pieeja, ko aizstāv ierēdņi, uzsver viena konkrēta indivīda vajadzību respektēšanu par katru cenu. Iekļaušana pati par sevi ir cilvēcisks, labs un moderns virziens. Taču tā ir jēgpilna tikai tad, ja valsts nodrošina pietiekamu atbalstu skolām un skolotājiem. Šobrīd tā nenotiek. Nav speciālo pedagogu, nav atbalsta personāla, nav psihologu, nav pietiekamu resursu. Daudzviet pat nav fiziskas telpas klusai vai atsevišķai nodarbībai. Rezultātā tiek degradēta nevis viena vai otra bērna attīstība, bet visa klase kā mācību vide. Pedagogi nespēj kvalitatīvi strādāt, bērni cieš no pastiprinātas spriedzes, un vardarbības gadījumi pieaug. Šo realitāti nedrīkst ignorēt. Pretējā gadījumā iekļaušana pārvēršas par piespiedu integrāciju bez reāla atbalsta – un tā ir vardarbība gan pret bērniem, gan pedagogiem, gan vecākiem.
Un šajā vietā jāuzdod neērts, bet nepieciešams jautājums: kāpēc mēs viena, divu vai trīs indivīdu vajadzības paceļam pāri visu pārējo bērnu tiesībām uz mierīgu un kvalitatīvu mācību procesu?
Zāģējam zaru, uz kura sēžam: Tālmācības ierobežošana
Šajā kontekstā vēl ciniskāka ir vēlme ierobežot tālmācību (arī privātskolas) 1.–6. klašu posmā. Tā vietā, lai atzītu, ka tālmācība bieži vien ir glābiņš ģimenēm, kuru bērni (piemēram, ar autiskā spektra traucējumiem) nespēj iekļauties pašvaldību vispārizglītojoššas skolās, mēs gribam šo iespēju atņemt,. Tās aptuveni 2000 ģimenes, kas izvēlas tālmācību šajā posmā, to nedara greznības dēļ – tā ir vistīrākā nepieciešamība,.
Ja mēs tiešām likvidēsim šo iespēju un piespiedīsim šos bērnus atgriezties parastajās skolās, sistēma dabūs daudz lielākas problēmas nekā tās, ko ierēdņi mēģina risināt tagad uz papīra.
Ideja, ka valdība noteiks vispārēju kārtību, bet pašvaldības izlems, kurš bērns drīkstēs mācīties tālmācībā 1.-6.klašu posmā, ir absurda pašā saknē. Mēs veidojam decentralizētu haosu, kurā katra pašvaldība kritērijus uztvers un interpretēs citādi. Vai tas ir godīgi, ka bērna iespējas iegūt viņam piemērotu izglītību būs atkarīgas no tā, kurā novadā viņš ir deklarēts vai kāds ir konkrētā ierēdņa garastāvoklis?
Līdzsvars starp tiesībām un iespējām, reorganizējot finansējuma piešķiršanu visām izglītības iestādēm
Mani kā politiķi un vecāku satrauc kas cits: mēs runājam par bērniem tikai kā par likuma normu pielikumu, nevis par cilvēkiem ar vajadzībām, cieņu un savu nākotni.
Īpašo vajadzību bērniem jāsniedz maksimāli plašas iespējas, bet tas nedrīkst notikt uz pārējo bērnu kvalitātes rēķina. Skolas nevar būt kaujas lauks, kurā tiek pārbaudītas politiskās idejas. Skolai jābūt drošai vietai visiem. Laiks apstāties un veidot sistēmu, kas strādā, un tas nozīmētu, ka prioritāri ir jāvērtē kvalitātes un bērnu vajadzības izglītības sistēmā. Manuprāt, skolu finansēšanas jautājumā (neatkarīgi vai tā ir pašvaldību vai privātā skola) būtu nepoieciešams:
- pārskatīt iekļaujošās izglītības pamatprincipus;
- papildināt atbalsta personālu pirms reformu turpināšanas;
- ieviest kvalitātes kritērijus, nevis politisku spiedienu;
- nodrošināt skolām resursus, kas ļauj reāli palīdzēt bērniem nevis tikai izpildīt likumu.
Mēs nedrīkstam aizmirst: runa nav par ideoloģijām, tabulām vai birokrātiskiem uzstādījumiem. Runa ir par bērniem par viņu nākotni, drošību un iespējām augt vidē, kas viņiem palīdz kļūt par stipriem, domājošiem un laimīgiem cilvēkiem. Taču šodien valsts politika diemžēl nespēj nodrošināt šo pamatu, bet tieši pretēji – ar nepārdomātiem lēmumiem to grauj.
Mēs esam maza valsts, un tieši tāpēc katrs bērns mums ir svarīgs. Bet vienlīdz svarīgs ir arī katrs pedagogs, katra klase, katra ģimene, kas šai sistēmai uzticas. Ja mēs zaudēsim sabiedrības uzticību izglītībai, mēs zaudēsim daudz vairāk nekā vienu likuma grozījumu – mēs zaudēsim ticību tam, ka Latvija spēj nodrošināt kvalitatīvu izlītību saviem bērniem. Un šo cenu mēs nedrīkstam maksāt.