Raidījums "Uz līnijas" (02.04.2025)
Intrevija Kurzemes radio (26.03.2024)
Intervija par skolas somu pārbaudi un mobilajām ierīcēm skolās (Ziņu TOP, 22.09.2023)
TV24 raidījums "Ziņu TOP" (27.03.2023)
Sižets LTV raidījumā "Panorāma" (03.03.2023)
Jādod impulss, ka skola ir laba darba vieta
Turpinām iepazīstināt skolotāju auditoriju ar nozares pārstāvjiem Saeimā, viņu mērķiem, uzskatiem, idejām. Bijušais Ādažu vidusskolas direktors Česlavs Batņa ir kļuvis par Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes omisijas priekšsēdētājas biedru un Augstākās izglītības, zinātnes un cilvēkkapitāla apakškomisijas priekšsēdētāju. Iepazīšanās sarunā aicinu pastāstīt par prioritātēm, iecerēm, turpmāko gadu plāniem.
Ar kādu mērķi jūs piekritāt balotēties, kļūt par deputātu, kas bija tas urdītājs?
Man liekas, ka es vienmēr esmu bijis diezgan aktīvs, sevišķi tas attiecas uz pedagogu atalgojuma, mācību procesa nodrošinājuma jautājumiem. Mērķis bija viens – lai likumdevējs un politikas veidotāji – Saeima un ministrija – sadzird praktiķu viedokli. Dažbrīd tiek pieņemti lēmumi, kas nevis atvieglo, bet, tieši otrādi, sarežģī skolu vadītāju un skolotāju darbu, it sevišķi tas izpaudās pandēmijas laikā, kad Veselības ministrija lēma par dažādiem ierobežojumiem. Lai gan jāatzīst, ka pēc kāda gada arī mūsos sāka ieklausīties, jo secināja, ka mūsu priekšlikumi ir adekvāti, arī pašvaldības un skolas pašas spēj nodrošināt vīrusa izplatības ierobežošanu un ne vienmēr vajadzīgi normatīvie dokumenti, kas neatbilst reālajai situācijai. Tātad mērķis ir dot savu artavu, lai realitātē skolu vadība, pašvaldības saņem atbalstu, nevis atbalsts ir tik birokrātisks, ka nav iespējams.
Otrs mērķis – pedagogu darba apstākļu uzlabošana. Darba slodze, darba vide un arī mācību līdzekļu nodrošinājums. Tika ieviesta Skola2030, ar toreizējo ministru Šadurska kungu strīdējāmies, ka ieviešana vismaz uz gadu jāatliek, lai sagatavotos. Nu ir trīs gadi pagājuši, bet vienā otrā priekšmetā joprojām nav mācību līdzekļu. Tas iespaido skolotāju darba slodzi: viņam diemžēl jāpilda Valsts izglītības satura centra funkcija, jāizstrādā materiāli, un šo darbu skolas ne vienmēr spēj apmaksāt. Ja pēc četriem gadiem skolotājs teiks – es lepojos, ka esmu skolotājs –, tad mērķis būs sasniegts. Tas pats vienlīdz attiecas uz pirmsskolas izglītību, augstskolām. Nav godīgi, ja tiek runāts par dažādām slodzēm — atšķirīgu stundu skaitu.
Tagad ir jauns Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sastāvs. Kā strādāsiet, vai ir balanss starp praktiķiem un teorētiķiem, starp reālo dzīvi un politiku?
Ir paveicies, ka komisijas vadībā un visā komisijā ir vairāki praktiķi: komisijas vadītāja Agita Zariņa-Stūre, es, vadītājas biedrs, arī sekretārs latviešu valodas skolotājs Normunds Dzintars, bijusī Smiltenes vidusskolas direktore Ilze Vergina, pirmsskolas izglītības pedagoģe Jekaterina Dorošķeviča no „Stabilitātei!”, arī Antoņina Ņenaševa ir skolotāja, tātad esam trīs direktori un trīs skolotāji. Tādējādi diskusija mums tiešām ir praktiska, jo mēs skatāmies nevis caur likumdevēja, politikas veidotāju, bet caur praktiskās dzīves prizmu – kā lēmumi, likumi ietekmē skolas. Vienota izpratne ir, un tad mūsos ieklausās, diskutēsim arī ar Izglītības un zinātnes ministriju.
Izveidojām Augstākās izglītības, zinātnes un cilvēkkapitāla apakškomisiju. Iekļaut cilvēkkapitālu komisijas darbā bija mana ideja, mana ierosme, prioritāri saistīta ar pedagogu sagatavošanu. Valdības deklarācijā paredzētā otrā svešvaloda – Eiropas svešvaloda – pēc trim gadiem ir lozungs, bet, lai tas īstenotos, būs jābūt vismaz 300 jauniem pedagogiem. Ministrijai irlāns, kas man pašlaik izklausās diezgan nereāls. Ir arī citas idejas, rosināsim parlamentāro diskusiju par cilvēkkapitālu valstī kopumā, prioritāri izglītībā, veselībā, iekšlietās, kur šobrīd ir dramatiska situācija, kas intensīvi jārisina.
Otrs smagākais cilvēkkapitāla jautājums ir par to, kas notiek ar studentiem: studē, pabeidz augstskolas, darba devēji kritizē kvalitātes līmeni. Labākais risinājums manā skatījumā te būtu valsts pasūtījuma programma augstskolām, iepretī jādomā par atbalsta mehānismu, piemēram, 300 – 400 eiro stipendijas mēnesī pedagoģijas studentiem, savukārt pēc studijām jāatstrādā vismaz 5 –8 gadi. Tas ir pirmais solis uz profesijas novērtējumu, pat prestižu. Augstu vērtēju Somijas pieredzi: pedagoģijā netiek uzņemts kurš katrs studētgribētājs, ir motivācijas pārrunas, un tur nav vietas ne mazākajām šaubām. Padalīšos ar vienu piemēru: pirms pieciem sešiem gadiem pie mums viesojās Mūzikas asociācijas prezidents un stāstīja, ka viņa meita gājusi iestāties augstskolā, lai studētu pedagoģiju, un motivācijas sarunās viņa vienu teikumu pateikusi ar šaubu izteiksmi – viņai vaicāts, kāpēc vēlas būt par pedagoģi, bet meitene atbildējusi: „Es vēlos strādāt par skolotāju, bet mani interesē arī ekonomika.” Ar to pieticis, lai viņa netiktu uzņemta. Jo ir jābūt pārliecībai. Tad var atlasīt labākos studentus. Atzinīgi vērtēju “Mācībspēku”, “Iespējamo misiju”, bet bieži vien skolotājs strādā tikai tikmēr, kamēr ir atbalsts no šīs organizācijas. Prakse rāda, ka no desmit šādiem skolotājiem pēc stipendijas beigšanās skolā paliek strādāt divi trīs.
Būtisks ir attieksmes jautājums: iekšēji, skolā, tad no vecākiem, no sabiedrības. Skolotājiem ir emocionāli un psiholoģiski traumatisks darbs, un, kamēr nemainīsim attieksmi, neuzticēsimies pedagogam, tikmēr zaudēsim pedagogus. Skolotāji aiziet strādāt citur, pat par mazāku algu, lai tikai darbs mierīgāks. Vispārējā izglītībā nākotnē vajadzētu sasniegt līmeni, ko demonstrē atsevišķas elitāras privātskolas: skola izvirza nosacījumus, garantē kvalitāti, vecāki uzticas. Atslēgas vārds ir visu iesaistīto pušu, arī pedagogu attieksme. Mums ir nepieciešami labi pedagogi. Un atkal atgriežamies pie cilvēkkapitāla. Uz izsludinātu vakanci kādreiz pieteicās trīs, četri, pieci pretendenti. Tagad atnāk viens, un tad mēs vēl esam spiesti pierunāt, lai viņš nāk strādāt, solīt dažādus bonusus. Tā ir realitāte. Jādod impulss, ka skola ir laba darba vieta.
Tātad valstij jāuzlabo trīs komponenti: fiziskā darba vide, attieksme un atalgojums. Ja tas būs augstā līmenī, pedagogs jutīsies novērtēts.
Kāds mehānisms vajadzīgs, lai pārtrauktu tendenci, ka augstākajā izglītībā prevalē princips “klients maksā - klients saņem”?
Mums jau pirmajā posmā ir jāiedibina virsmērķis: tu ej studēt pedagoģiju nevis tāpēc, ka ir garantēts darbs, bet tāpēc, ka tu gribi dot pienesumu Latvijas sabiedrībai, ieguldīt mūsu bērnos. Kāpēc nav motivācijas studēt pedagoģiju? Skatāmies ziņas, lasām, dažādas diskusijas, kurās parādās sabiedrības attieksme, dažbrīd izklausās, ka mums viss ir slikti. Students jau iet mācīties ar apziņu, ka būs slikti, bet – vismaz stabils darbs, nebūs bezdarbnieks. Augstskolām pašām ir jāiegulda gan akadēmiskā personāla attieksmē, ieinteresētībā – te atgriežamies arī pie akadēmiskā personāla atalgojuma –, gan augstas raudzes studējošo atsijāšanā no gadījuma studentiem. Tas ir iespējams, un man gribas ticēt, ka, vēlākais, pēc pirmā studiju gada var izsecināt, vai tikai studē studēšanas pēc vai grib kļūt par pedagogu. Tiekoties ar Latvijas Studentu apvienības pārstāvjiem, šo jautājumu noteikti uzdošu, lai noskaidrotu viņu skatpunktu. Studentam jātic, ka augstskola sniegs labāko.
Valstij priekšā ir ļoti izaicinošs laiks. 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas mums joprojām ir tā sauktās mazākumtautību skolas, kuru pedagogi un tātad arī audzēkņi nezina valsts valodu, nav lojāli valstij, un tikai tagad Krievijas agresijas dēļ beidzot pievēršam uzmanību šai problēmai. Kā to risināt, kādas likumdošanas sviras ir jūsu rokās? Esat izteicies, ka gada laikā valoda jāiemācās.
Normatīvais regulējums jau ir pietiekams. Vēlmi runāt un cilvēciskās īpašības, kas ietekmē ģimeņu lēmumus mācīties vai nemācīties latviešu valodu, valsts nevar noregulēt. Cittautu studenti, ukraiņu patvēruma meklētāji rāda, ka iemācīties var, visiem pat gadu nevajag. Zināt valsts valodu nav cilvēku nospiešana, tā ir normāla prasība. Tas ir arī lojalitātes jautājums. Būs grūti, it sevišķi skolās, kurās ir tikai mazākumtautību programma, bet redzēsim, kuri iedzīvotāji ir lojāli Latvijas valstij. Jāsaprot, ka diemžēl ne visi tādi ir.
Jūs esat izveidojis Facebook lapu “Česlavs Batņa LV”, tapšanas stadijā ir arī mājaslapa, tātad varat saņemat ātrus, tiešus komentārus, viedokļus. Cik daudzos no tiem ir racionāls grauds, ko varat izmantot darbā, cik – tvaika nolaišana?
Kolēģi man dažreiz iesaka paklusēt, bet es vēl joprojām neesmu iemācījies neizteikties par to, kas, man šķiet, ir taisnīgs. Jā, protams, ir tvaika nolaišanaun toksiskas tēmas, pašreiz, piemēram, deputātu algu jautājums. Neesmu par to balsojis, un, nākot uz Saeimu, pat nezināju, kādu algu saņemšu, biju pārsteigts, ka saņemu mazāk nekā iepriekš. Ir būtiski skaidrot situāciju. Tvaika nolaišana nozīmē, ka cilvēkam kaut kas sāp. Tas nozīmē, ka ar cilvēku jārunā, jādiskutē, un es vienmēr uzdodu jautājumu: kāds ir tavs piedā vājums, kā tu redzi šo situāciju? Algu jautājumā viens atrakstīja, ka deputātiem jāstrādā par minimālo algu.Es atbildēju, ka tas nav piedāvājums, tad mēs dabūsim nekvalitatīvu Saeimu. Bet ir arī graudi, piemēram, atrakstīja sens klasesbiedrs ar priekšlikumiem par Jēkabpils plūdu situāciju, un es uzreiz par to varēju informēt abus atbildīgos ministrus. Tāpēc es vienmēr esmu atvērts, nebaidos runāt arī par tēmām, kas nav populāras, jo, manuprāt, jābūt godīgam. Nav jābaidās no viedokļiem – ne labiem, ne sliktiem. Tā ir analītika, var domāt, skaidrot, nav jēgas apvainoties. Savā skolā vienmēr uzsvēru, lai kolēģi saka, ja ir kāda sāpe vai kaut kas nepatīk, jo man ir būtiski uzzināt, tā ir iespēja uzklausīt un uzlabot darba vidi. Viedokļi dod impulsu padomāt no cita rakursa, cilvēks nav Dievs, kas zina visu. Ir forši uzklausīt. Jā, esmu konservatīvs, ir lietas, kam nevaru piekrist, taču to arī acīs pasaku. Jūs nevarat salauzt manu pārliecību, jo es nelaužu jūsējo.
Esat pedagogs, bijāt Ādažu vidusskolas direktors. Vai jums nepietrūkst skolas?
Pirmajā mēnesī, kamēr tapa valdība, darba intensitāte Saeimā bija samērā zema. Tad likās, ka tas nav priekš manis, man vajag ko aktīvāku. Šobrīd esmu intensīvi noslogots, un es gribu būt noderīgs skolām. Tas, kā man pietrūkst, – skolēnu čala. Te ir klusums. Skolēni var pacelt debesīs un var gremdēt. Atceros gadījumus, kad skolēns atnes zīmējumu, ienāk pateikt paldies. Man joprojām atmiņā, kā Ikšķiles vidusskolā 3. klase sacerēja pantiņu par skolu – tas sākās ar “arī direktors bija maziņš, arī direktors darīja blēņas”. Varēju piebiedroties mazajiem kādās starpbrīžu spēlēs, un tādi brīži satuvina. Jā, pietrūkst skolēnu, bet darba process ar cilvēkiem turpinās. Skolas trokšņa pietrūkst… Atzīšos, biju noguris no tā, bet nu jau sāku ilgoties.
Paldies jums! Novēlu, lai pēc darba Saeimā un komisijā ir gandarījums, ka skolotājs lepojas ar savu profesiju, ka ir cienīga valsts attieksme un kopumā savstarpējā komunikācija sistēmā ir uzlabojusies.
Izglītības nozari varu salīdzināt ar ļoti lielu kuģi: lai to pagrieztu kaut vai par pieciem desmit grādiem, nepieciešams ļoti ilgs laika posms. Diemžēl mums nav laika, jāspēj jau dažos mēnešos, pirmajā gadā kuģi pagriezt. Ceru, ka arī mani kolēģi Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā to saprot un apzinās.